Kad dzīve prasa pieņemt lēmumu
Ir dzīves brīži, kad lēmums pie mums neatnāk skaisti un mierīgi. Tas atnāk kā nemiers. Kā sajūta, ka kaut kas vairs nav tā, kā bija. Kā jautājums, kuru mēs sev atkārtojam atkal un atkal: “Ko es īsti gribu?”
Dažreiz mēs ļoti ilgi cenšamies lēmumu nepieņemt. Atliekam. Gaidām piemērotāku brīdi. Ceram, ka situācija atrisināsies pati no sevis vai kāds cits pieņems lēmumu mūsu vietā. Taču dzīve ne vienmēr dod mums šo iespēju.
Ir lēmumi, kurus mēs pieņemam ar pārliecību. Bet ir arī tādi, kurus pieņemam ar trīcošām rokām un neziņu par to, kas būs tālāk. Un varbūt tieši šie ir grūtākie lēmumi - nevis tāpēc, ka mēs nezinām, ko gribam, bet tāpēc, ka zinām, ko varam zaudēt.
Mēs bieži gribam garantiju. Vēlamies zināt, ka izvēle būs pareiza, ka nesāpēs, ka nenožēlosim. Taču dzīvē ne visiem lēmumiem ir garantija. Dažreiz vienīgais, ko varam zināt, ir tas, ka palikt tur, kur vairs neesam laimīgi, arī ir izvēle.
Un reizēm lēmums nav par to, ko izvēlēties, tas ir par to, ko vairs nevēlamies turpināt.
Pieņemt lēmumu nozīmē uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tas ne vienmēr nozīmē būt drosmīgam. Dažkārt drosme ir atzīt: “Es nezinu, kas būs tālāk, bet es zinu, ka šādi vairs nevēlos.”
Varbūt šobrīd arī Tu esi kāda lēmuma priekšā. Varbūt Tu jau zini atbildi, tikai vēl neesi gatavs to sev pateikt skaļi. Un varbūt nav nepieciešams uzreiz zināt visu ceļu. Pietiek ar pirmo soli. Jo dažreiz dzīve neprasa no Tevis zināt, kur nonāksi. Tā tikai prasa izvēlēties, kurā virzienā doties.
Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Ja man nebūtu bail no tā, kas notiks pēc šī lēmuma, ko es izvēlētos?
